Šī grāmata var mainīt skatījumu gan uz dzīvi, gan uz… nāvi.
Nāve kopš dzīvības pirmssākumiem ir nenovēršamas eksistences beigas. Arī mēs kā bioloģiskas būtnes esam mirstīgi, laika gaitā zaudējam tuviniekus, draugus, kolēģus, paziņas, un šajos brīžos nāve dzeļ vissāpīgāk. Vienlaikus ar skumjām un pat izmisumu, ko rada tuva cilvēka zaudējums, bieži domājam par to, kur gan viņš pašlaik atrodas, vai beidzot ir guvis mieru, vai tur – varbūtējā gaismas pasaulē – jūtas labi. Un mūs nodarbina jautājums: vai dzīve pēc nāves tiešām pastāv? Un… kas galu galā notiks ar mums?
Harija Vagranta grāmata “Viņpus nāves” nepretendē uz absolūtas patiesības paušanu. Tā piedāvā aizraujošu un pārsteidzošu, drosmi un arī mieru rosinošu ieskatu, ko piedzīvojuši 11 Latvijas iedzīvotāji nāvei tuvās pieredzes laikā.
Harijs Vagrants (1988) ir teologs, publicists, mūziķis un ceļotājs. Viņu sevišķi interesē ne vien ārpasaule, bet arī cilvēka psihes procesi, garīgums, dzīves jēgas meklējumi, kā arī nāve. Nāvei tuvo pieredžu pētniecībai Harijs pievērsies vairākus gadus, un šajā grāmatā apkopojis spilgtus un noslēpumainus stāstus, ko viņam uzticējuši Latvijas iedzīvotāji. Autors uzskata, ka nāvei tuvo pieredžu gaismā uz nāvi iespējams paraudzīties kā uz spēcīgu garīgās transformācijas procesu, kas sevī nes mieru, piepildījumu, kā arī neskaitāmus neizskaidrojamus pārsteigumus. Šī ir Harija Vagranta trešā grāmata.
