- 0,00
0
0
Subtotal: 0,00
No products in the cart.

SPĒKA UZAICINĀJUMS. Runā Dižmātes.

Sharon McErlene

,,Kad tiks uzklausīta Dižmāšu gudrība, zeme tiks izdziedināta”
Amerikas iedzimto pareģojums

PIRMĀ NODAĻA
(Dižmātes apciemo mūs)

,,Lai apstiprinātu sievietes iekšējo sievišķību ir ieradusies Lielā Dižmāšu padome.”

Tā rādījās kā parasta rudens diena. Es vienkārši biju devusies pastaigā. Atkal bija kārtējais skaidrais, agrais septembra rīts, tā ap pulksten septiņiem no rīta un man līdzi bija suns. Tobrīd, kad vasaras tūristi bija pazuduši, pilsētiņa atkal bija klusa un mierīga.
Miers kas to pārklāja, bija tikpat dziļdomīgs kā es pati. Es daudzas dienas tiku domājusi par darbu savā dzīvē un to visu apdomājot atkal no jauna, suns parāva saiti, mudinot mani šķērsot Klusā okeāna maģistrāli un doties virzienā uz pludmali.
Mēs jau tuvojamies gājēju celiņam, kas veda gar klinti, kad mūsu priekšā uzradās pavecāku sieviešu grupiņa. Tas bija dīvaini. Viņas tur vienkārši parādījās.
Sievietes sanāca mums apkārt, tās dzīvi runāja, žestikulēja un smējās un sarunājās viena ar otru. Viņas māja, lai es tām pievienojos. To balsis skanēja man visapkārt, kad tās uzrunāja viena otru un es dzirdēju kaut ko no tās dziesmas, kuru viņas dziedāja. Līksmi un bērnišķīgi smejoties, tās spiedās man tuvāk.
Viņas bija jaukas, pretimnākošas un ļoti priecīgas. Es uzreiz ievēroju to daiļās, atklātās sejas.
Bet viņām pienākot vēl tuvāk, es pamanīju, ka tām mugurā ir kostīmi, kas nākuši no seniem laikiem un vietām.
Es blenzu ar pavērtu muti, mēģinot izprast notiekošā jēgu, bet tad kāda sieviete ar sirmiem, gariem matiem, mani aizķēra ar tik uzrunājošu smaidu, ka es uz brīdi aizmirsu šo sieviešu dīvainības.
Pēc tam es atklāju, ka skatos tām cauri. Es tieši caur viņu ķermeņiem redzēju kokus, gājēju celiņu uz krastmalu un okeāna viļņus. Es nopurināju galvu cerībā, ka mans redzējums noskaidrosies, bet viņas joprojām palika caurspīdīgas.
Vai tad tas varētu būtu sapnis?
Man turpinot vērot, es aptvēru, ka saožu jūras gaisu un jūtu zem savām sandalēm mitro zāli un celiņa plaisas. Tieši tad kaimiņš, kurš katru rītu pastaigājās šinī pat laikā, pamāja un uzrunāja mani un es automātiski atbildēju. ,,Ak kungs” es nodomāju ,, esmu iekritusi dubultā realitātē . Tā taču ir garīga pieredze, redzējums. Man ir redzējums! “
Mute kļuva sausa, mani pārklāja sviedri un es pamēģināju tikt vaļā no šīm vecajām sievietēm.
Tās taču bija vien manas iedomas, vai ne? Kas gan cits? Es ar šo lietu tikšu galā un tad minūtes laikā viņas pazudīs. Nekad pirms tam nebiju iedomājusies, ka varu sajukt prātā ..bet tagad..
Vai tas bija redzējums vai kas cits, bet mana mute kļuva aizvien sausāka un pati pamanīju, ka esmu aizturējusi elpu. Tas kas notika ar mani, gāja pāri manai saprašanai un, lai gan vēlējos no tās visas dīvainības aizmukt, tas tomēr bija ļoti fascinējoši. Es pat nespēju atraut acis no tām sievietēm. Un viņu maigie smaidi lika man nojaust, ka viņas izprot manu dilemmu.
To smaidi un iecietības gaisotne, kas bija ap viņām, palīdzēja man nedaudz atgūt līdzsvaru. Skatoties kā es cīnos ar savām bailēm, viņas māja ar galvām, to smaidi vērās platāki un viņas vienkārši gaidīja un tāpēc, ka viņas uzvedās šādi, es biju spējīga apturēt savu baiļu tālāku eskalāciju.
Pēc tam atnāca doma, ka viss ko redzu ir reāls. Redzējumi nav nekas tāds, ko saražo mūsu prāts. Redzējumi vienkārši ir citas realitātes forma – enerģijas emanācijas, tāpat kā viss cits.
Tādas domas vienā mirklī pārsteidzot mani pašu, izskrēja cauri prātam.

Scroll to Top